Zemes vecums

Zemes vecums

Pievienots 15.08.2016

Zeme ir ap 5780 gadus veca. Pēc radīšanas teorijas vadoties, Dievs zemi ir radījis 6 dienās, bet 7. dienā Viņš atdusējās. Vai tas izklausās kā stāsts no pasakas? Bet kā būtu pasakas stāsts, ka kaut kas ir cēlies no nekā vai, līdzīgs stāsts, no akmens radās cilvēks. Runājot par šo Evolūcijas teoriju, ir jāpiemin, ka jo vairāk mūsdienu zinātnieki pēta šīs visur pieņemtās teorijas patiesību, jo vairāk tie sliecas domāt, ka visam ir jānotiek vienlaicīgi – dažās minūtēs. Jo pasaulē valda pārāk liela harmonija un sakārtotība, kur kādas radības pastāvēšana nevar notikt bez vienlaicīgas citas radības pastāvēšanas un rašanās. Piemēram, vienlaicīga divu vai vairāku molekulu formēšanās no jebkura enzīma vienkārši pēc sagadīšanās varbūtības ir, vairāk kā, neiespējama. Mūsu harmonija norāda uz daudz patiesāku teoriju, ka visam ir jākļūst vienlaicīgi no bezformīgas matērijas. Pēc Toras komentāriem vadoties, šī matērija līdzinās dubļainam ūdenim, kurā viss vajadzīgais jau ir ietverts, šīs dimensijas radīšanas laikā.

Kā evolucionāri nosaka zemes vecumu?

 Tie nosaka vecumu ar (Geiger) radio metriskās ierīces palīdzību,geiger_ierice.jpg un šī ierīce ir veidota balstoties uz radioaktīviem iežiem, kuri atrodas noteiktos zemes slāņos kā, piemēram, C-14, urāns u.c. Jāpiemin, ka šī ierīce patiesībā ir kā acu aizmālēšana viņu pašu nezināšanai, jo šīs ierīces tikai nodrošina ar informāciju par ieža radioaktivitāti pašreizējā laikā, bet ne to, kas bijis pirms tam. Šī ierīce ir veidota balstoties uz informāciju, ka zeme ir 4.6 miljardus gadus veca, tāpēc pēc savas būtības viņi tikai teorētiski aprēķina zemes vecumu. Šie ieži nevar būt datējami arī pēc minerāliem vai metāla sastāva tajos, jo minerāli un metāli var būt sastopami jebkuros „miljardu” gadu vecuma iežos. Tāpat iežu un zemes vecumu nevar noteikt arī pēc to atrašanās vietas, jo šie saucamie jaunākie ieži mijās kopā ar „vecajiem” iežiem un bieži vien jaunākie, zemes slāņos, atrodas zemāk par evolūcijas „vecajiem” iežiem. Tātad zemes sastāvs ir kā kokteilis, kur visu veida ieži ir samaisīti vienā putrā un pateikt, kas šajā kokteilī tika ielikts pirmais un, kas pēdējais ir neiespējami. Tas tiešā nozīmē līdzinās zīlēšanai kafijas biezumos un prātošanai bez jebkādiem pierādījumiem. Tas patiesībā norāda uz lielu katastrofu jeb milzīgiem plūdiem, nevis miljardu gadu laikā radušos zemes sastāvu.

 Kā evolucionāriem ir izdevies tik veikli evolucionarists.jpg6000 gadu vietā ielikt 4.6 miljardus gadus, patiesībā diezgan vienkārši, jo šie pētnieki nosaka fosilijas vecumu no iežiem un akmeņiem to apkārtnē. Bet iežu un akmeņu vecumu tie nosaka pēc sistēmas, kas vadās no fosilijām, kuras atrodas šo iežu apkārtnē. Tātad viņi izveidojuši apburto loku, kurā iežu vecums tiek noteikts no fosiliju vecumu, bet fosiliju vecums no iežu vecuma. Tātad, ja es tagad kā zinātnieks būdams iztēlojos un saku, ka iezis ir 1 miljardu gadus vecs, tad tā fosilija, kas atrodas mazliet augstāk ir 0.9 miljardus gadus veca. Mhm, kaut kas tomēr īsti nesaskan, jo kā es varu zināt, ka šis iezis ir 1 miljardu gadus vecs? Jo pretējā gadījumā es varu ielikt arī 1 kvanti miljonu gadu un pateikt, ka augstāk minētā fosilija ir 0.9 kvanti miljonu gadus veca. Patiesībā es šādu riņķa danci varu turpināt līdz brīdim kamēr aptrūkstas manas algebras zināšanas par skaitļu nosaukumiem. Tas, ko radīšanas teorijas zinātnieki ir secinājuši no šī riņķa danča, ir tas, ka tomēr zemes vecums tiek noteikts vadoties pēc pašas evolūcijas teorijas, nevis pēc pierādāmiem faktiem. Tātad visu zinātnes sakņu saknēs nekas netiek pierādīts kā absolūts un 4.6 miljardi gadu ir teorija, pasvītroju teorija, nevis fakts. Darvina sekotāji izsaka teoriju, kurš organisms bija pirmais un šī organisma fosiliju nosauc par indeksa fosiliju. Opā, esam atklājuši sākuma punktu zemes vecuma mērīšanai vienkārši kādam pasakot: „Šie ūdens tārpi, pēc evolūcijas spriežot, šajā noteiktajā slānī ir 80 000 gadus vecāki nekā tie tārpi citā nogulsnes slānī.” Tā uz šādi līdzīgiem pieņēmumiem balstoties evolucionāri aprēķināja arī visu citu fosiliju vecumu, kas atradās šajos slāņos. Ejot tajā visā vēl dziļāk, kad darvinisti ir noteikuši indeksa fosilijas, jeb atskaites punktus visam tam, kas tiks atrasts pēc tam, mēs esam atklājuši noslēpumu. Evolucionāri ir izveidojuši haosu paši savā teorijā un izveidojuši apburto loku vadoties pēc plikas teorijas nevis zinātniskiem pierādījumiem. Šī cirkulārā domāšana neapšaubāmi norāda uz nepareizu teorijas loģiku un viltību. Tāpēc patiesībā šādas teorētiskas aktivitātes ir saucamas tikai par interesantiem pieņēmumiem, nevis zinātniskiem pierādījumiem.

Reālie pierādījumi, kas liecina, ka zeme nav vecāka par 6000 gadiem.

  Reālie atklātie vēstures fakti, ko mums ir atstājusi cilvēce un, kas spēj dot precīzus datumus ir mērojami ne vairāk kā 4500 gadus senā pagātnē kā, piemēram, Ēģiptes pirmā dinastija, kura ir atstājusi mums vērtīgus pagātnes ierakstus. Dažus no galvenajiem pierādījumiem es minēšu zemāk, bet jāatceras, ka pierādījumi ir neskaitāmā daudzumā, ar kuriem zinātnieki sastopas ik dienas. Tas ir atkarīgs no paša zinātnieka, jo evolucionārs vienmēr meklēs risinājumus no evolūcijas viedokļa, lai cik neiespējams tas dažkārt neliktos. Un, protams, radīšanas teorijas zinātnieki, piemēram, Vance Ferrell, Dr. Kent Hovind u.c. vienmēr meklēs risinājumus no radīšanas skatupunkta.
 Sekojošie fakti un pierādījumi ir ņemti atsaucoties zinātnieka Vance Ferrell izdotās grāmatas – "The Evolution Cruncher".

  • Melnzeme – vidējais melnzemes augsnes dziļums, aptverot visu pasauli, ir 8 collas jeb 20 cm. Ir aprēķināts, ieskaitot erozijas darbību, ka lai izveidotos 1 colla melnzemes tai ir vajadzīgs laiks no 300 – 1000 gadu. Tas arī pierāda, ka zeme nevar būt vecāka par dažiem tūkstošiem gadu.
  • Misisipi upes pēc to deltas upju izveides turpina nepārtraukti paplašināties, tāpēc ir aprēķināts, ka upe nevar būt vecāka par 4000 gadiem, lai arī evolucionāri tai piedēvē neskaitāmus miljonus gadu.
  • Jūras dūņas – kad jūras dzīvnieki un augi nomirst, tad tie noslīd okeānu dibenā un kļūst par dūņām jeb kā viegliem dubļiem. Izpētot dūņu izveidi jūras dziļumos tiek aprēķināts, ka viena colla dūņu izveidojas līdz 1500 gadu laikā un, vērojot okeānu dūņu daudzumu, tiek pierādīts, ka zeme ir salīdzinoši ļoti jauna.
  • Erozija okeānos – okeāni straujā tempā veic zemes eroziju, tad pēc Evolūcijas teorijas skatoties, rodas jautājums. Kāpēc okeānu dziļumos ir atrodamas nelīdzenas klintis,saknes_erozija.jpgnenolīdzināti kalni, okeāni nepiepildīti ar nogulsnēm, un sauszeme joprojām atrodas virs jūras līmeņa.
  • Nogulsnes okeānos- ap 29 miljardu tonnas nogulsnes no sauszemes tiek iepludinātas okeānu dziļumos, tātad ja jau zeme ir miljardu gadus veca, tad nogulsnes okeānos sniegtos no 100 līdz 160 km biezā slānī. Un visi kontinenti tiktu „erozēti” un atrastos zem ūdens. Aprēķinot nogulsnes biezumu tika konstatēts, ka zeme var būt tikai dažus tūkstošus gadus veca, jo vidējais nogulsnes dziļums okeānu dziļumos ir tikai mazliet pāri 800 metriem.
  • Ūdens sastāvs okeānos – Arī ūdens sastāva ķīmiskie elementi norāda par zemes jauno vecumu. 20 no elementiem okeāna ūdeņos ir uzkrājušies mazāk kā 1000 gadu laikā. 9 elementu uzkrāšanās ilgums ūdeņos nevar pārsniegt 10 000 gadu, bet 8 elementi nevar būt senāki par 100 000 gadiem. Kā piemēram, nitrāts okeānu ūdeņos uzkrājas līdz augstākais 13 000 gadu laikā.
  • Koraļļu rifu izveidošanās – Koraļļu rifi okeānos veidojas noteiktā ātrumā jeb ar noteiktu rādītāju, tāpēc ir aprēķināts, ka koraļļu rifi nav vecāki par 3500 -6000 gadiem.
  • Pierādījums, ka zeme ir jauna ir arī meteorītos. Meteorītu putekļi un meteorīti katru gadu ienāk mūsu atmosfērā. Tāpat arī meteorītu putekļi saucami arī kā mikro-meteori ienāk mūsu atmosfērā un nosēžas uz zemes. Šo meteoru galvenais sastāvs ir dzelzs, niķelis un silikāta sastāvdaļas. Vidēji ap 20 miljoniem meteoru, katru dienu, saduras ar mūsu atmosfēru un nosēžas uz zemes. Tas ir zināms tāpēc, ka meteorīti palielina zemes sastāvu ar savu putekļu daudzumu katru dienu par aptuveni 25 tonnām. Aprēķinot meteorītu putekļu daudzumu nosēdumus uz akmens un klinšu slāņiem tika atklāts, ka zemes vecums var būt tikai dažus tūkstošu gadus. Tāpat arī meteorītu krāteri uzrāda ka neviens no šiem krāteriem nav vecāks par dažiem tūkstošiem gadu.
  • Zemes rotācijas ātrums – ātrums ar kādu zeme griežas ap savu asi ir ap 1600 km stundā, šis ātrums pakāpeniski samazinās. Tas nozīmē, ka ātrums ar kādu griezās pagātnē bija ievērojami lielāks, ja tiešām zeme būtu 4.6 miljardus veca, tad ātrums ar kādu grieztos padarītu zemi plakanu kā pankūku un visi ūdeņi tiktu uzdzīti pie poliem. Ātrums būtu tik liels, ka daļa objektu tiktu izlidināti visumā. Tāpēc tas ir pierādījums, ka zeme nevar būt vecāka par dažiem tūkstošiem gadu, jo ātrums pat neļautu rasties nekāda veida evolūcijai.
  • Zemes magnētiskā lauka samazināšanās– fizikas skolotājs un zinātnieks Dr. Thomas G. Barnes ir pētījis zemes magnētiskā lauka darbību un sakrājis informāciju par 135 gadu senu vēsturi. Viņš ir noskaidrojis, ka zemes magnētiskais lauks pakāpeniski samazinās, turklāt samazināšanās notiek pat eksponentāli, kas var būt arī skaidrojams saistībā ar zemes rotācijas ātruma samazināšanos. Kopš 1835. gada zemes magnētiskais lauks ir samazinājies par 14%. Šie pierādījumi apliecina, ka pat pirms 7000 tūkstošiem gadiem, zemes magnētiskais lauks varēja būt pat līdz 32 reizēm lielāks.

Komentāri

Nav pievienots neviens komentārs

Neesi reģistrējies?

Aizmirsi paroli?

Raksta atsauces

Commentary on the Torah with by Richard Elliot Friedman, 2003
Bībele, 1965. Gada izdevuma revidētais teksts ar pielikumiem
Marshall - The Case of Inelligent Evolution
Vance Ferrel - The Evolution Cruncher
Gitt - Information, Science and Biology
Kent Hovind semināru sērijas